Sardīnija
Sardīnija — Vidusjūras otra lielākā sala (pēc Sicīlijas). Tās daba ir unikāla Itālijas parādība: pateicoties zemajam iedzīvotāju skaitam, ir saglabājušās daudzas neskartas vietas, kur gadsimtiem ilgi tikai gani ir ceļojuši ar saviem ganāmpulkiem.Sardīnijas augstākais punkts ir Gennargentu kalnu grēda - sniegu tur var redzēt 1800 metru augstumā no novembra līdz decembrim un no marta līdz aprīlim. Salas ziemeļos un dienvidos atrodas divi līdzenumi. Krasta līnija ir salīdzinoši līdzena, tā, ka sala pēc formas atgādina sandali - kādreiz to tā arī sauca - Sandalia.
Agrāk Sardīnija ir bijusi saistīta ar Toskānu, savienojot Korsiku un Elbu. Tādēļ uz salas parādījas dāži augu un dzīvnieku sugu veidi, tā kā sala bija diezgan izolēta no ārpasaules šeit radās tādas sugas, kas sastopamas tikai Sardīnijā.
Uz salas atrodas Eiropas vecākās arheoloģiskās celtnes - Iglesias un Suļcis masīvi, kuru vecums pārsniedz 600 miljonus gadu. Galluras un Barbadžijas granīta pamats izveidojās 350 milj. gadu atpakaļ un kalpo kā visas salas pamats. Kādreiz ar jūru klātie Sardīnijas rajoni tagad ir kā pārakmeņojušies pārpalikumu masīvi, kur nekad nav bijusi dzīvība; aizraujošās akmens skulptūras, ko ļoti sen ir veidojuši vulkani, veido Kala Gonone, Kasteļsardo un Dorgali ainavas. Sardīnijā ir daudz noslēpumainu alu, ko rotā stalaktīti, stalagmīti. Tajās ir ezeri ar vistīrāko ūdeni, kuros ir lietus ūdens, kas pirms miljoniem gadu uz salas lija daudz biežak kā tagad. Šobrīd nokrišņu daudzums šeit ir diezgan mazs, bet augsne viegli laiž cauri valgumu, tāpēc uz salas nav daudz upju.
Sardīnijas krasti ir ļoti daudzveidīgi: austrumu pusē ir garas un platas smilšainas pludmales. Jūra tur gandrīz visur ir mierīga, rietumos stāvās klintis veido nošķirtus līčus, taču arī šeit var atrast skaistus smilšu sēkļus un pat kāpas. Galvenais: Sardīnija - tā ir unikāla iespēja mūsdienu Eiropā, baudīt atpūtu pie Vidusjūras, praktiski neapdzīvotās un mazapmeklētās piekrastēs, pat sezonas pašā vidū!
Salas flora ir ļoti bagāta. Šeit ir dažādi ārstniecisko augu un ziedu veidi, no kuriem vispopulārākie ir peonijas roze, jūras lillijas un grieķu riekstu audzes. Diezgan iespaidīgas ir arī kaktusu, rozmarīna un pīniju audzes. Fauna šeit ir ekskluzīva, jo Sardīnijā ir saglabājušies vairāki dzīvnieku veidi, kas Eiropā jau sen ir iznīcināti, sakarā ar kontinenta pārapdzīvotību. Muflons un karaliskais vanags, lieliskais Sardīnijas alnis, mežacūkas, savvaļas kaķi un lapsas, grifoni un flamingo, massa putni, kas migrē starp Eiropu un Āfriku, mainoties gadalaikiem, tie apdzīvo kalnu grēdas un praktiski neapdzīvotos salas centrālos līdzenumus.
Klimats
Sardīnijā ir tipisks Vidusjūras klimats - ar maigām ziemām un karstām vasarām. Labs laiks jau sākas aprīlī un ir līdz novembra vidum. Decembrī un janvārī tur ir "ziemas sausums". Salas klimats ir tā vien radīts tūrismam - saulaino dienu skaits pārsniedz 300 dienas gadā! Ziemā vissiltākā vieta ir - Kala Gonones piekrastē (vidējā gada temperatūra 18,5C), bet salas centrālajā daļā temperatūra ir atkarīga no augstuma virs jūras līmeņa. Vasaras karstums maigāks ir Barbadžijas pilsētās un piekrastēs, kur pastāvīgi pūš atsvaidzinoša brīze.
Sardīnijas vēsture
Uz salas ir saglabājušās samērā daudz pirmsvēstures celtnes, jo cilvēks šajā labvēlīgajā klimatā parādījās jau neolīta laikmetā. Primitīvas "gigantu kapenes", mīklainas nuragas, kurām nav citu līdzīgu pasaulē, un daudz kas cits piesaista šeit uzmanību. Tā kā sala atrodas Vidusjūras centrā, tā pakāpeniski pārgāja finiķiešu, kartāgiešu, romiešu, bizantiešu, pizāniešu un ģenuiešu, saracīniešu, aragoniešu un spāņu rokās. 18. gadsimtā tika dibināta Sardīnijas karaliste, ko iekļāva Itālijas valsts sastāvā. 19. gs. uz salas, līdz pat sava mūža galam, slēpās Džuzeppe Garibaldi.
Iedzīvotāji un tradīcijas
Nabadzīgie salas resursi - dzeramais ūdens un pārtika - izveidoja salas iedzīvotāju raksturu - nelokāmību, raupjumu un cēlsirdību, jo viņiem sagādāja lielas grūtības nopelnīt sev iztiku. Līdz pat šai dienai viņi nav zaudējuši spēju atdot pēdējo maizes kumosu tam, kuram klājas vēl grūtāk, un nav svarīgi vai tas ir paziņa vai svešinieks. Nabadzība Sardīnijā ir palikusi pagātnē, bet, kā jau iepriekš, uz salas ir daudz problēmu. Iedzīvotājiem joprojām ir jācīnās par savas dzīves apstākļu uzlabošanu un savas savdabības saglabāšanu. Diez vai citur Eiropā Jūs saskarsieties ar tik ciešu vēlmi sekot savu tēvu tradīcijām. Daudzos ciemos vietējie iedzīvotāji pat ikdienā valkā tautas tērpus, vai arī tos ļoti rūpīgi glabā kādam īpaši svinīgam gadījumam. Tautas tērpiem liela nozīme ir arī Sv. Eficija svētkos Kaljāriā 1. maijā, Kavalkata svētkos arī maijā un Piedošanas dienā Nuoro, kas ir augustā. Lielie jauniešu pūļi, kuri ir tērpti krāšņajos tautas tērpos, liecina par viņu dziļo un patieso uzticību reliģiozajām un etniskajām savas tautas saknēm. Ļoti interesants ir karnevāls Barbadžijā, kura laikā daži tā dalībnieki uzvelk aitu ādas un lielas koka maskas - tas ir maģisks rituāls, kas saglabājies vēl no pirmskristus perioda. Daudzskaitlīgo katoļu svētku laikā ir saglabājusies tradīcija visus cienāt ar bagātīgu un ļoti dažādu ēdienu, tā ir atmiņa no senajiem dzīvnieku ziedošanas rituāliem. Savdabīgās Lieldienu tradīcijas Sardīnijā ir saglabājušās nemainīgas no spāņu valdīšanas laika.
Ekonomika
Sardīnijā liela nozīme ir tradicionālajai jēru audzēšanai, olīvu audzēšanai un vīna darīšanai. Tikai pavisam nesen rūpniecības produkcijas apjoms ir panācis agrārā sektorā saražoto apjomu.
Lielakā daļa no Sardīnijas slavenās, makslinieciskās amatniecības attiecas uz ļoti senu vēstures periodu, šo veco motīvu harmonija ar mūsdienīgajiem vēlreiz apliecina kopējo harmoniju uz šīs salas. Austie paklāji no Kaļjārijas, Oristano, Hioras; šalles, kas rotātas ar pērlēm un zelta diegiem; tradicionālie sardīniešu no mezgliem austie paklāji no Dorgales; bagātīgi dekorētā keramika; lieliskie izstrādājumi no ādas un salmu pinumi; juvelierizstrādājumi no koraļļiem un zelta - tie ir tikai nedaudzi vietējo amatnieku darības veidi.
informācija no http://www.lts-travel.lv